Pirmo diētu Lāsma pamēģināja 13 gadu vecumā, tikko bija sākusies pubertāte un šķita, ka paliek liela.
Tā esot bijusi uz zupas un laikam āboliem balstīta. Un jau līdz 18 gadu vecumam esot bijusi liela pieredze arī ar mammu svara vērotājos un herbalife.
Vēlākie gadi nāca ar visām populārākajām diētām un slavenību ieteikumiem, gan vietējiem, gan ārzemju maratoniem.
Svars mēdza pat gadiem būt ap 56kg, tad palēcieni uz 70 un vairāk un atpakaļ uz 56.
Pa vidu divas grūtniecības ar veiksmīgu svara atgūšanu pēc tām, esot gan bijušas agresīvas "visu izslēdzam" diētas pēc tam.
Un ir bijuši gan treniņi boksā, gan pusmaratonam, gan crossfit, gan jogas periodi.
Un tā pagāja 29 gadi un Lāsmai ir 42, un bezspēks no šī visa.
Jo svars ir tuvu 70, kāpj, skaidrs, ka pie vainas ir tas, ka "visām kāpj pēc 40". Nav ne jausmas kura diēta būtu labākā un sports jau nav gandrīz divus gadus, jo vairs nekas nepatīk. Un nav ne spēka, ne motivācijas.
Tāda Lāsma pirms 2 mēnešiem nonāca izaicinājumā ar tekstu, šis ir pēdējais ko mēģina. Bet es domāju, ka nebūtu gan bijis pēdējais. Lāsma šīs manas domas zina un arī domā, ka gan jau būtu ķērusies pie kā vēl.
Es godīgi nezinu kā Lāsmai ies tālāk, bet ko mēs esam izdarījuši un kā Lāsma beidzot ir tikusi uz cita ceļa. Precīzāk - ir ceļa sākumā, bet jau skatās citādāk uz visu.
Lielākais Lāsmas atklājums bija, ka diētām vajag pauzi. Jo tādas nekad Lāsmai nebija bijušas. Jā, bija periodi, kad ēd visu, jo viss ir apnicis, bet ne kontrolētas pauzes, kurās ēd daudz un nepieņemas svarā.
Palīdzēja apziņa, kura bija pašai jāpārbauda, ka, ja vien uzturs ir sabalansēts, varēja katru dienu apēst pa saldējumam vai tik mīļajai magoņmaizītei. Viņa neēda to katru dienu, bet bieži. Svarīgākais bija apziņa un brīvības sajūta, ka tā nav noraušanās, bet ēšanas sastāvdaļa. Un ka svars tāpat vien klāt nenāk.
Visgrūtāk bija sev atļaut ēst. Jo Lāsmai visu laiku likās, ka ir par daudz. Un vienīgais kā šis palīdzēja bija lēmums - neko jau tāpat nevar vairs zaudēt, pamēģinās mēnesi un skatīsies vai svars nekāpj.
Mēnesis ir apkārt un pat nokritās vēl 800g, lai gan tāds plāns nebija, jo šis mēnesis ir pauze no diētas, kad ēd daudz un notur zaudēto svaru. Un atjauno attiecības ar ēdienu.
Un Lāsma jau tagad atzīst, ka nekad nebija iedomājusies, ka var ēst tik brīvi.
Pašlaik ir nokritušies (ar šiem 800g) "tikai" 4kg.
Bet Lāsmai ir pilnībā mainījusies uztvere par ēšanu, ir skaidrība, ka pēc pauzes atkal zaudēs 3-5kg un jau būs tuvu 60kg. Un ka tos viegli noturēs.
Bet šobrīd vēl cīnās ar vēlmi "man vajag turpināt tievēt TAGAD" un ar to, ka bauda ikdienas brīvību ēšanā kādu nav redzējusi kopš bērnības.
Jo mamma arī visu laiku dzīvoja ierobežojumos un diemžēl tagad, 75 gadu vecumā ir ar ļoti lielu lieko svaru. Un netic vairs nekam.
Lāsma saka, ka ļoti palīdzējis grupas atbalsts un ka tajā viss turpinās un ka nāk jaunie dalībnieki klāt, kas tikai sāk to, ko viņa darīja. Tas palīdz nesasteigt lietas.
Mēs abi turam rokas uz pulsa, Lāsma zina, ka ir tikai sākumā, ka redzami atgriežas enerģija, jau ir noskatījusi sporta klubu, kurā vēlas iet.
Lāsmai visvairāk palīdzēja tieši paskatīšanās uz mūžīgo tievēšanu no cita skatpunkta, kā no malas.
P.S. lai labāk palīdzētu saprast kā izsprukt no mūžīgās tievēšanas domāšanas, esmu sagatavojis rokasgrāmatu, paņem to bez maksas ŠEIT!